Augstu kalnos zaru būdiņā mitinājās kāds askēts, kurš praktizēja čaņbudismu.
Vienu dienu, tumsai iestājoties, viņš devās kalnu mežā pastaigāties un blāvajā mēnesnīcas gaismā pēkšņi guva apskaidrību.
Aplaimots askets agriezās savā mājvietā. Bet tur viņš ieraudzīja, ka kāds zagli apciemojis viņa necilo būdiņu.
Zaglis, visur izmeklējies, nevarēja atrast nevienu vērtīgu lietu, ko aiznest. Ārā nākot, viņš ieraudzīja askētu.
Sākotnēji, baidoties zagli iztraucēt, askēts visu laiku bija stāvējis ārpusē pie durvīm.
Viņš zināja, ka iekšā nav nevienas lietas, ko varētu nozagt, un tāpēc jau priekšlaicīgi bija novilcis savu apmetni un turēja to rokās.
Kad zaglis, nākot arā, uzdūrās askētam un jau sajuta izbīli, askēts teica: "Tu esi paveicis tik grūtu un tālu kalnu ceļu, lai mani apraudzītu.
Nekādā ziņā nevaru tev ļaut griezties atpakaļ tukšām rokām. Nakts ir drēgna. Tādēļ, projām ejot, uzvelc šo mēteli!"
Tā runādams, viņš uzklāja savu apmetni uz zagļa pleciem. Zaglis bija tik apmusis, ka nezināja, ko darīt. Nokārtu galvu viņš lēnām aizslīdēja meža tumsā.
Noskatoties uz mēness gaismas apspīdēto aizgājēja muguru, kas drīz vien nozuda kalnu mežā,
askēts nespēja apvaldīt skumju nopūtu un teica:
"Nabaga cilvēks! Kaut es varētu viņam uzdāvināt mirdzošo mēness ripu!"
Ar skatienu pavadījis aizejošo zagli, askēts atgriezās savā zaru būdiņā, kailu ķermeni apsēdās lotosa pozā un iegrima meditācijas valstībā.
Nākamajā dienā, sajūtot silto un gādīgo saules staru pieskārienu, askēts atmodās no dziļās meditācijas.
Plaši atvērdams acis, viņš ieraudzīja savu apmetni, ko vakar bija uzklājis uz zagļa pleciem, kārtīgi salocīgu un noliktu pie durvīm.
Ļoti ierpiecināts askēts pie sevis nomurmināja: "Tātad galu galā es viņam tomēr uzdāvināju spožo mēness ripu."
No Šanhajas jauniešu žurnāla "Gušihui"